Bīriņu tieslietu semināra tēzes par līdzdalības ekonomiku

Līdzdalības ekonomiskās formas un arhitektūra

Divus mēnešus pirms Brexit referenduma Britu valdība akspetēja noteikumus, kas ļāva britu mājsaimniecībām, iesaistoties Airbnb vai Ebay aktivitātēs, nemaksāt ienākuma nodokli no šādi nopelnītā līdz pat 2000 mārciņām gadā. Cīniņi ap kriptonaudu, Uber pakalpojumu atļausanu, peer to peer aizdošanas/investīciju platformām liecina, ka regulatori saskaras ar gana nopietnu ekonomisku procesu, ko nereti dēvē par dalīšanās vai koprades (sharing, collaborative) ekonomiku. Pēdējā laikā nereti tiek lietoti arī ‘gig ekonomikas’ vai platformu ekonomikas jēdzieni. Saskaņā ar PriceWaterhouseCoopers aplēsēm, līdz 2025.gadam līdzdalības ekonomika sasniegs 140 miljardus mārciņu apjomu gadā.

Ierasti, ka indivīdu līdzdalību ekonomiskajos procesos mūsdienu ekonomikas mācību grāmatās sāk no ‘vienkāršas patērēšanas’ un nereti noslēdz ar investora aktivitātēm. Vienlaikus jāsecina, ka ilgāku laiku teorētiski marģinalizētas formas vai uzvedība krīžu laikā – ‘pērkam kopā’, kaimiņu izpalīdzēšana, kooperēšanās, lokālās apmaiņas sistēmas, barterekonomika un lokālā nauda (LETS sistēmas) ir pāraugušas taustāmās alternatīvās ‘klasisakaji trepītei’. Uber, Airbnb Kickstarter, Taskrabbit un Digital Commons simbolizē jaunu pieeju saimnieciskās lietās, kurās dalīšanās, kop/līdzrade, kop/līdzproducēšana ir kodols un procesu arhitektūra atškiras no tradicionāliem biznesa modeļiem.

Klasisks lokālās līdzdalības ekonomikas piemērs – ja esi nopircis dārgu urbi, ko izmanto dažas reizes gadā, varbūt Tev ērtāk ir iesaistīties apmaiņas tīklā, kur citi, piem, kaimiņi aizņemas uz brīdi Tavu urbi, bet Tu no viņiem par to zāles pļāvēju (nepērc pats) vai bērna pieskatīšanu. Protams līdztekus jautājumiem par dalīšanās un koprades ekonomikas formu (shared and collaborative economy) noturību ilgākā laika posmā un to, cik tālu kopdarbību un līdzradīšanu var izmantot gan mazi uzņēmumi, gan lielas kompānijas, interesants ir jautājums – vai šo formu izkļūšana no lokalitātes ( kur visi viens otru pazīst) nes sev līdzi kādu procesa vai uzbūves arhitektūras būtisku izmaiņu. Vairums pētnieku sliecas arguemntēt, ka jā, proti, ka ‘platformu’ vai ģigekonomika ir atškirīga no lokālajām sistēmām.

Arhitektūra šķiet vienkārša. Savā būtībā vērtības radīšanas process ir saskaldīts vienībās (gigos) – izvest suni, salabot skapi, izīrēt istabu utt. Nākošais elements ir darītājs- vai individuāls kontraktors vai tas/tā, kam laiks atļauj. Tos apvieno platforma un lietotne. Lietotāji nosaka, kādās jomās ekonomika attīstās. Piemēram TaskRabbit, ienākot AK, sākumā, balstoties uz padziļinātu pētījumu izvēlējās mājasdarbus – remonta un tīrīšanas ziņā, un svētku organizēšanu.

Ļoti interesants jautājums ir – vai šie ‘jaunās ekonomikas veidi’, kas kā sēnes pēc lietus rodas arī Latvijā, integrēs savulaik Nobela prēmijas ekonomikā (2009) laureātes Elinoras Ostromas atziņas par kopresursu un līdzradīšanas vērtības pārvaldes sociālo arhitektūru, kas ‘pārvar cietumnieka dilemmu’. Jo, lai gan lielie biznesi arī strauji ienāk/ iegādājas gigekonomikas jaunuzņēmumus, piemēram Google ar Helpout, visdrīzāk, līdzīgi kā ar aktivitātes balstītiem birojiem, darba un vērtības radīšanas procesa likumsakarības, vismaz daļēji mainīsies, ko svarīgi ņemt vērā, ķeroties pie rīcībpolitiskas regulācijas un fiskāliem instrumentiem. Ja rūp jaunu uzņēmumu rašanās un cilvēku nodarbinātība, tad liela varbūtība, ka daļa no tā būs līdzdalības ekonomikas zonā- ar tai ( un nevis tradicionālo biznesa modeļu) raksturīgiem parametriem.