Par vērtībām un dažādiem attīstības virzieniem ….2008.gadā

pieci dažādi attīstības redzējumi

Vērtības un attīstība: pieci dažādi redzējumi

 

‘Vērtību’ jēdziens zināmā mērā ir ‘gružkastes’ kategorija, kur var samest visu lieko . Līdzīgi kā par kultūru, tautas mentalitāti vai  nacionālajām interesēm – arī par vērtībām var izteikties jebkurš/a, un kā skaidrojumu tai vai citai norisei arī atsaukties uz vērtībām, kad vien labpatīk. Ilustratīvi cinisks piemērs ir publiskās uzstāšanās konsultantu ieteikums ko darīt kāda grūtā brīdī televīzijas kameru un ieslēgtu diktofonu priekšā, kad tiek uzdots nepatīkams jautājums. Tad vajag vienkārši uzsākt ‘sarunu par vērtībām’ un tādā veidā izvairīties no ‘iedzīšanas stūrī’. Arī ekonomisti, sākot no Adama Smita un Co, atzīst, ka tās ir vērtības, kas vada savu labumu maksimizējošus indivīdus tirgū, taču vienlaikus viņi silti iesaka par tām izteikties pēc iespējas mazāk – kā ‘ekonomiskās uzvedības modelim ārējiem mainīgajiem’. Pēdējo pāris gadu laikā Latvijā ‘vērtību valodas spēle’ diezgan noteikti iekaro jaunas teritorijas- par vērtībām runā ne tikai kultūrā un izglītībā, bet arī biznesā, politikā, starptautiskajās attiecībās (piemēram, kas ir Eiropas vērtības??).

 

Interese par vērtību tēmu dažādās Latvijas cilvēku kopās pašlaik ir augoša, nozīme un būtiskums – kāpināts. No otras puses, kā ar jebkuru daudz maz cilvēkiem svarīgu jēdzienu, strauji un proporcionāli svarīgumam pieaug tā ideoloģiskās asociācijas un neskaidrība, kas tieši tās vērtības tādas ir, un, ja ir, tad kādas Latvijā dominē un ko ar tām iesākt vai neiesākt. Šai tēmai tad ir veltīts šis un daži nākamie Patinas raksti.

 

To salīdzinoši jauno cilvēku vidū, kas darbojas Latvijas ilgtermiņa (2030.gads) attīstības stratēģijas redakcijas grupā (pārsvarā jaunieši ap 30) pastāv vismaz piecas dažādas pieejas jautājumam, kā vērtības sadzīvo (vai nē) ar attīstību. Dažādību uzskatos nevar norakstīt tikai uz Latvijas iedzīvotājiem raksturīgo ievirzi speciāli nošķirties ar savu viedokli pat tur, kur nevajag. Uzskatu atšķirības ir samērā principālas[1]. Šos viedokļus minu tādēļ, ka to gaismā labāk izprotama turpmākā diskusija par vērtību svaru sabiedrības procesos.

 

Pirmais viedoklis ir tāds, ka vērtībām vai nu nav nekāda sakara ar turpmāko attīstību, jeb arī sakars ir tik vispārīgs, ka nav vērts to nopietni iztirzāt (protams, cilvēkiem ir vērtības, bet ne jau tās nosaka kolektīvos darbības principus).  Skatoties uzmanīgāk un tālāk par vispārīgām deklarācijām par ‘latviešu vērtībām’, paveras dažādu grupu uzturētas vērtību kopas, kas ‘nav tulkojamas viena otrā’; sabiedrībā ir pastāvīgs vērtību karš, kurā kādu brīdi dominē viena pozīcija, tad to nomaina cita, tad trešā. Pat tās vērtības, ko teorētiski un abstrakti daudzi uztvertu par fundamentālām, atrodas agonizējoša konflikta nevis harmoniskās attiecībās (piemēram, brīvība un vienlīdzība; individuālā labklājība un taisnīgums). Cilvēku pamat vērtējumi par lietu kārtību radikāli atšķiras. Tādējādi neizbēgami atšķiras arī redzējumi par kopīgas darbības mērķi ilgtermiņa. Savukārt,  ‘kopējo, vienojošo vērtību proponētāji’ ir jaunās sabiedrības šķiras  valodas spēle, lai ar šādas ‘it kā vienojošas’ platformas palīdzību idejiski pakļautu citas sabiedrības grupas un liktu tām interpretēt norises saskaņā ar šīs jaunās šķiras pasaules redzējumu. Vēl vairāk, ir bīstamība, ka, definējot lietu stāvokli sabiedrībā vērtību (krīzes, atjaunošanās utt) valodā, tiek nomaskētas būtiskas sociālas un ekonomiskas tendences pārdefinējot tās par morāliem jautājumiem. Piemēram, skolas bērnu un viņu vecāku attiecību  peripetijas (vecākiem nav laika veltīt bērniem uzmanību, vecāki dodas projām peļņā uz Īriju, atstājot bērnus Latvijā utml.) tiek skaidrotas morāles valodā, tā būtībā fundamentāli sagrozot realitāti (stāsts taču vairāk ir par darba tirgu un labklājību, ne moralizēšanu) un traucējot rast auglīgus risinājumus.  Tad mēs varam kaunināt vecākus (visprimitīvākā un tumsonīgākā pieeja sabiedriskam samezglojumam) nevis meklēt sociāli ekonomisku risinājumu. Jāsaka, ka maniem kolēģiem – šī viedokļa paudējiem- ir arī skaidrojums, kādēļ izglītoti un turīgi postpadomju 40gadnieki tik aktīvi uztur ‘sarunu par vērtībām’. Jo raugi, par vērtībām var šķietami vienoties un radīt iluzoru konsensusa sajūtu, jo tās ir pārāk abstraktas, lai varētu ietekmēt konkrētas izvēles, kuras, savukārt, var izdarīt tā kā katram/i labpatīkas. Proti, mēs it kā visi vienojamies par ‘kopīgām vērtībām’, bet turpinam rīkoties, kā katrs paši vēlamies. Un vēl atsaucamies savas rīcības pamatojumā uz vienojošo platformu. Viss kārtībā!

 

Jāsaka gan, ka arī šī viedokļa paudēji atzīst, ka ļoti lielā mērogā idejiskām nostādnēm un pasaules redzējumam ir saikne ar kvalitatīvām izmaiņām sabiedrībā (attīstību). Parasti atsauces noved pie sociālteorētiķa Maksa Vēbera, kurš tiecās uzrādīt saikni starp Rietumu īpašās sociālekonomiskās formācijas – kapitālisma – rašanos un protestantisma izveidošanos. Kalvinisma reliģiskā tradīcija  Vēberaprāt pārsteidzoši precīzi sniedza individuāli saprotamu skaidrojumu uzņēmējdarbībai, turībai un uzņēmīgumam  vispār, saistot uz bagātības vairošanu vērstu rosību ar reliģisko pienākumu, pat aicinājumu. Ar to Rietumeiropas kapitālisms atšķīrās no Krievijas 19gs kapitālisma, kur pareizticīgo baznīcas tradīcija tā arī nespēja sniegt sekmīgu pamatojumu uzņēmībai un bagātības vairošanai.

 

Patiesi, būtiskas ekonomiskas pārmaiņas, šķiet, nav iespējamas, ja nemainās arī kādi fundamentāli cilvēku dzīves principi. Arī Latvijā taču redzējām, kā patērētājsabiedrības izveidošanās ‘paģērēja un dabūja’ iedzīvotāju vērtīborientācijas maiņu no striktas nevēlēšanās būt parādā uz visaptverošām kredītsaistībām un tūlītēju baudu gūšanu. Te nu ir vieta otram viedoklim par vērtību saistību ar sabiedrības attīstību. Šī viedokļa paudēji uzsver, cik būtiska ir ieradumu, nerakstītu likumu, svešvārdā konvenciju maiņa. Vērtības ir saistītas ar attīstību, tikai ar zināmu laika nobīdi. Pirmās  ir izmaiņas paradumos un tajā, ko mēs uzskatām par pats par sevi saprotamo. Tikai tad, kad vairums cilvēku ir sākuši uzvesties (vēl ne domāt) pa jaunam, nāk abstrakta atskārsme. Ir vēl trīs pozīcijas, taču kas tās ir un kurai no tam lielāks pieredzes un pierādījumu svars – par to nākamajos rakstos.

 

[1] Arī intelektuālas autoritātes iz ideju vēstures katrai pieejai tiek sauktas savas, taču nenogurdināšu lasītāju ir dažādu vārdu un intelektuālu sacerējumu uzskaitījumu.